Ja vēlamies, lai pokeru beidzot uztvertu kā profesionālu sportu, savi pretinieki ir jāciena. Ja spēlējat turnīrā un esat kādu spēlētāju izslēdzis no tā, vai arī, ja spēlējat kešu un kādu esat pilnībā apspēlējis, nevajag lekt kājās un polkas vai galopa solī spriņģot pa telpu. Šādā situācijā būtu normāli paspiest oponentam roku un, iespējams, izteikt mierinājuma vārdus. Neviens nav pasargāts no neveiksmes, un jūs pats ik pa laikam nonāksiet līdzīgā situācijā, tādēļ pret oponentu jāizturas tieši tāpat, kā jūs vēlētos, lai izturas pret jums. Un šī nepavisam nav bībeliska norma, bet vispārpieņemta morāle, kas sevi pierādījusi gadsimtu gaitā. Protams, reizēm pretinieks nevēlēsies paspiest jūsu pastiepto roku, un tas varētu nozīmēt to, ka jūs esat viņu pārspējis ne tikai pie kāršu galda, bet arī dzīvē esat cilvēcīgāks. Atsakoties paspiest izstiepto roku, jūs uzvedaties neprofesionāli un pazemojat sevi citu spēlētāju un situācijas liecinieku acīs.